Pagājušās nedēļas piektdiena, apmēram pusastoņi vakarā.  Spicē pilnā sparā notiek iepirkšanās nakts.  Arī es gribu ieslīdēt kritiskajā iepirkšanās masā.  Auto nolikts mazajā laukumiņā pie Rimi un eju iekšā.  Pēc apmēram 1 minūtes, veikala skaļruņos atskan trauksmes paziņojums: veikalā izsludināta ekstremāla situācijā, lūdzu visiem atstāt telpas!  Ko? Neko nevar īsti saprast, jo ziņojumam pa virsu skan mūzika.  Paziņojums tiek atkārtots otrreiz.  Galvā vairākas domas.  Pirmā – labi, jāiet ārā, bet es taču tikko kā no friziera! Kā tad ar matiem tādā vējā?! Nogaidīt? Otra – kā ar mašīnu? Kur, lai es eju? Mašīnā mājas atslēgas, meita pie rokas….  Kur… ko… kā… Veikalā vēl daudzi cilvēki steidz pabeigt iepirkšanos, izbrīna, ka daži pat neliekas traucēti.  Es nekavējos ne mirkli un eju ārā. Tā kā biju pavisam netālu no izejas, tieku bez pūļa arī līdz mašīnai un varēju aizbraukt.   Man, ejot no ārā veikala, cilvēki turpināja nākt iekšā, jo veikala ārpusē nav izvietoti skaļruņi, kas sniegtu informāciju un līdz ar to, tie, kuri grib aizbraukt,  netiek prom , jo iekšā braucēju straume ir pārāk liela.

Tomēr, nonākot mājās, aizdomājos vai instinkts bēgt uz mums pilnīgi nemaz nedarbojas? Un “gribu iepirkties” vai ,,kārtējās muļķības” ir stiprāks situācijā, kad nav baiļu sajūtas par tiešu apdraudējumu? Maximas gadījums jau sen aizmiries. Cik daudz mēs ticam šīm trauksmēm, ja neredzam, ka patiešām kaut kas notiek. Internetā redzamajās fotogrāfijās no Spices, redzams, ka neticam nemaz, vairāki cilvēki mierīgi paliek, sēžam kafejnīcā un ļoti daudzi atrodas turpat uz ietves, pie veikala durvīm.  Ko tieši cilvēki gaida? Sprāgs … nesprāgs …. Tātad netic. Ziņkārība ņem virsroku? Vai viss vienalga?

Mans secinājums ir viens –  mēs nezinām, kā rīkoties ekstremālās situācijās un nevērtējām šīs trauksmes par augsta riska paziņojumiem.  Arī apsargi stāv rokas kabatās salikuši un nepalīdz veikt rāmu evakuāciju.  Un vēl ir pilnīgi nevietā dusmoties, ka  auto līdz 23.00 palika Spices segtajā stāvvietā ar mājas atslēgām iekšā un nevarēju aizbraukt, kur vajag. Toties visi tika cauri ar vieglu izbīli.

Nudien liekas dīvaini, ka sabiedriskie mediji nekādi neakcentē šo ziņu, un neceļ trauksmi par to, ka neesam izglītoti un vispār gatavi rīcībai ekstremālās situācijās un, kā saka amerikāņi, nekavējoties nedarām –  run and hide!