Pagājušajās brīvdienās izlēmām, ka kopā ar bērniem aizbrauksim apskatīt Ropažu novada dabas liegumā izveidoto nepilno –  2,5 km garo Lielo Kangaru dabas taku.

Braucām mēs no Mārupes puses un taisnākais ceļš ir cauri Ulbrokai pa P4, virzienā Kangari. Vasarā šis Kangaru ceļš ir ekstrēmāks – iet augšā lejā un pietam stipri līkumains. Ziemā, kad ceļš nebija tīrīts un mašīnas brauca diezgan lēni, izbaudīt ceļa līkumus nevarējām. Nomaldīties nekur nevar un tuvojoties Dabas takai jau pa gabalu ir redzams lielais, skaistais un augstais skatu tornis.

Takas sākumā ir jau pieminētais skatu tornis. Augsts un oranžs un izskatās ļoti stabils. Vairāki cilvēki tajā nekāpa, jo grīda un pašas kāpnes ir pilnīgs režģis, kas izraisa dīvainas, nemierīgas sajūtas. Tomēr, uzkāpjot tajā, skats ir skaists un redzams tālu, līdz pat apvārsnim. Es domāju, ka vasarā noteikti būs jaukāk, nekā ziemā, kad viss apkārt ir balts.

Tātad, taka iet apļveidīgi un veicama kopā ar ļoti daudz staigātgribētajiem, bērniem, ragavām un suņiem. Sniegs ir daudz, ne tā kā Liepājā, kur sniega nav gandrīz nemaz! Pirmajā krustojumā var pagriezties gan uz ezeru, gan uz Burlakkalniņu. Mēs pagriezāmies uz Burlakkalniņu. Turpinot ceļu atklājām, ka Burlakkalniņš nekāds kalniņš tomēr nav, vismaz ne tāds, kā es biju iedomājusies! Zīme ir, bet kalniņš nav. Taka turpina ceļu pa pietiekami platām koka laipām skaisti piesnigušajā purvā. Romantiski, nudien. Paejot garām Burlakkalniņam, ceļš lokā turpinās uz ezera pusi un atnāk atpakaļ pie skatu torņa un tas viss apmēram 50 minūtēs.

Pastaiga ir īsa un patīkama. Man gribējās lielāku klusumu, bet brīvdienās jau tas nav iespējams. Jāņem vērā, ka nav vietas piknikam, toties pie parka ieejas ir WC.

Ņemot vērā to, ka  pastaiga ir īsa, tad noteikti var apvienot ar Kangaru dabas taku ar gājienu gar Mergupes krastiem (ap 30 km no Kangaru dabas takas). Tur taka nav tik labi iekārtota, bet arī ir interesanta.