Kenija kā ceļa mērķis nebija nedz sapnis, nedz nodoms… Ko tur vispār darīt un pie tam – apkārt vien vienīgi nikni ļautiņi, kuri savā starpā karo un ja nekaro, tad čakarē tūristus? Tāds bija izveidojies priekšstats, bet realitāte izrādījās nedaudz citāda …
Tātad uz Keniju nokļuvām gluži vienkārši nejaušības pēc. Sākotnējie silto un eksotisko zemju ceļa mērķi bija domāti pavisam citi – Šrilanka vai Reinjona, bet trakoti augsto avio cenu dēļ bija jāmeklē kaut kas cits un, vēlams, tuvu ekvatoram. Un tā par mūsu izraudzīto ceļa mērķi tika izraudzīts par ļoti pievilcīgu cenu lidojums novembra vidū uz Keniju, Mombasa un Diani beach. Domāts – darīts, biļetes kabatā! Esam trīs braucēji – es, mans vīrs Kristaps un ilggadējā ceļa biedre Aiga. Vēl pirms lidojuma katram pa potei pret dzelteno drudzi, un ceļojums var sākties!
Lidojuma maršruts ir šāds – Rīga – Amsterdama – Nairobi – Mombasa. Lidojums nekādus pārsteigumus nesagādā. Ielidojam Nairobi. Brīvais laiks mums līdz nākamajam reisam uz Mombasu ir kādas stundas četras, tāpēc dodamies uz kafejnīcu. Kavējot laiku, pastaiga pa lidostu un Mombasas izlidošanas geita izpēte. Hm.. nevaram atrast geitu, norādes it kā ir, bet aizved ne tur, kur vēlamies nokļūt… Ejam uz Pass control. Tur smaidīgs oficieris, iespiežot pasē vīzu, mums saka, ka vispār vietējie reisi izlido no tās citas ēkas, un rāda uz ēku, kas atrodas pāri lidostas parkinga laukumam, piebilstot, ka vispār mums esot jāpaņem sava bagāža un jāreģistrē atkāroti. Tas, ka Rīgas lidosta jau visu ir iereģistrējusi līdz, mūsuprāt, Mombasai, viņam gaužām maz interesē! Strīdēties nav vērts, jo šeit ir Āfrika, tāpēc ejam pēc koferiem. Esam patīkami pārsteigti, ka mūsu koferi, vieni un gaužām vientuļi, mūs tur arī gaida. Interesanti, ja nebūtu satikuši laipno oficieri, kad savu bagāžu būtu saņēmuši galapunktā… Tā nu stiepjam savu bagāžu uz Mombasas lidostas izlidošanas zonu, atkārtoti iečekojamies, izejam drošības pārbaudi… Starp citu – drošības pārbaužu šeit ir bieži, daudz… Bet nekas nav svarīgāks par drošību, tāpēc nekurnam un pakļaujamies prasībām un noteikumiem. Nairobi mūs sagaida samērā drēgni, debesis apmākušās! Kur ir ekvatora siltums? Vai tiešām mums nebūs paveicies ar laika apstākļiem šajā sezonā?
Nairobi – pirms vairāk kā simts gadiem bija britu kolonistu pilsēta. Tā nebija lielāka par Jelgavu, kolonisti staigāja ar ieročiem, lai biedētu prom lauvas, kuras gāja kur pašām tīk. Tagad lauvu vairs nav! Diemžēl Nairobi lidostas apkaime pilsētā ar 3 milj iedzīvotāju izskatās kā miskaste un uz pastaigām nepavisam nevilina. Tādēļ, lai arī pāris stundu mums ir brīvais laiks, izlemjam atlikušo laiku nīkt lidostā.
1.diena Mombasa
Mombasas lidostā mūs sagaida no viesnīcas pasūtinātais transfērs un patiesi īsts Āfrikas karstums un silts lietus. Šoferis mūs vedina uz auto, un jau pie mašīnas pienāk klāt vietējais iedzīvotājs, kas atsaucīgi piedāvā palīdzēt mums ar somām. Mēs, vēl pie šādas uzmācības nepieraduši-, platām acīm skatāmies, kā,- iezemietis ņem mūsu somas un ceļ mašīnā! Iecēlis vienu koferi viņš saka: “2 dolāri.” Par ko? Par to ka palīdzēja! Turpmāk zinām, ka nekādas palīdzības mums nevajag. Vietējie ir ārkārtīgi uzmācīgi un kļūst dusmīgi, ja ,,baltie” negrib maksāt.
Brauciens no Mombasas lidostas uz Diani beach ilgst apmēram 1 stundu un ar to pilnīgi pietiek, lai redzētu pilnīgu nabadzību, nekārtību un netīrību. Uz ielām nav ne ielu nosaukumu, ne numura zīmju, ne luksoforu. Bet visi brauc! Ar saviem vien zināmiem noteikumiem! Braucam mēs pa tādu kā vietējo Brīvības ielu, gar ielas malām staigā govis, kazas, suņi un bērni, mētājas neiedomājamos daudzumos plastmasa, banānu mizas, coca -colas bundžas, vecas kedas, lupatas un kas tik vēl ne viss!!! Ārā no auto kāpt negribas nudien. Nākamais pārbaudījums ir prāmis. -Šoferis manevrē pa mums nesaprotamām auto rindām un ir nedaudz nervozs. Pēc kāda brīža izlec ārā un iespiež ostas uzraugam rokā naudas zīmi. Roka ar vieglu mājienu paceļas un mēs pavisam viegli tiek uz prāmja. Nokļūšana uz prāmja Mombasā nav gluži tāda pati kā nokļūšana uz prāmja Sārema ostā. Šeit visi visus grūsta, spiežas garām, dusmojas, klaigā un cenšas ieņemt labāko vietu. Sievietes, ģērbušās ļoti krāsainās kleitās vai svārkos un blūzēs(biksēs te neviena sieviete nestaigā), ar lieliem saiņiem rokās vai uz galvas un groziem pilniem ar banāniem arī uz galvas, vīrieši ar ratiem, kuros ir pārdošanai paredzētās preces otrpus līcim… Prāmis mums nepieciešams, jo tas ir īsākais ceļš apkārt līcim. Tilta pāri kanālam nav un, ja palaimējas tikt uz prāmja, tad kopumā tiec pāri 15 minūtēs . Prāmja kursēšanas saraksta arī nav – divi prāmji kursē nepārtraukti, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Veiksmīgi nokļūstam uz prāmja, pateicoties mūsu auto izveicīgajam šoferim un nelielam kukulim…Arī uz prāmja no auto kāpt laukā vēl joprojām negribas, un šoferis jokainā angļu valodā, stingri piesaka, lai sēžam iekšā un aizveram logus. Iesaka nefotografēt vietējos, jo tas varot viņiem nepatikt…Pēc aptuveni 2 stundām, noguruši no lidojuma, tumšādaino cilvēku pūļiem un milzu haosa un netīrības, galu galā laimīgi nokļūstam savā viesnīcā. Veikli iečekojamies un sarunājam tikties pie viesnīcas bāra, lai novērtētu, kur tad nu mēs esam nokļuvuši. Viesnīca apjozta ar milzīgu aukstu sētu, pie tās vārtiem stāv sargs un nevienu, ja nav sarakstā, iekšā nelaiž – tā teikt face control strādā uz pilnu jaudu. Un, kā izrādīsies vēlāk, tā strādā pilnīgi visās viesnīcās un restorānos… Vairums privātīpašumu, tai skaitā mūsu viesnīcai, sētas augšējā mala nosēta ar stikliem, kas, izrādās, aizsargā īpašuma teritoriju no savvaļas dzīvniekiem un citiem nelūgtiem viesiem, kuri te čum un mudž. Villa plaša un āra bārs ir baseina malā. Tepat vien – 20 metru aiz dārza zonas –, mūsu acīm paveras brīnišķīga piekrastes ainava… Esam pilnīgi vieni, tikai okeāns, palmas, balta smilts un ūdens viļņu šalkas… Ko vēl var vairāk vēlēties! Paņemam tekila sunrise un vienojamies, ka šodien nekustēsim vairs ne no vietas.
