Kenija. 4.diena Tsavo East safari, ceļš mājup un praktiskie ieteikumi

Pēc dienas atpūtas un laiski pavadītas kārtējās saulainās dienas pie baseina, , nolemjam apmeklēt vēl vienu safari parku – Tsavo East. Šis parks ir bagātāks ar zvēriem un arī teritorijas ziņā lielāks nekā Shiba Hills parks. Jau zināmais taksists vēlas mūs pierunāt doties 2 dienu braucienā, bet 2 dienas veltīt laika safari ir pārāk daudz mums atvēlētajam laikam Āfrikai. Tāpēc paliekam pie 1 dienas brauciena, tādā gadījumā esot jāizbrauc ļoti agri. Sarunāts! Nākamajā rītā vēl pilnīgā tumsā, tieši plkst. 4.00, esam nedaudz miegaini, tomēr jau gatavi doties ceļā. Šoferis, ieraudzījis mūsu baltos šortus un gaišos krekliņus, nogroza galvu… Kas tad nu? Izrādās, ka parks ir oranžs un pret vakaru visas drēbes, tai skaitā, mati, būšot viegli oranži…! Brīdināti esam, bet baltās drēbes tomēr paliek mugurā. Lai tiktu ātrāk parkā, jāatkārto tieši tāds pats brauciens ar prāmi kā iepriekš. Arī šodien esam veiksmīgi tikuši kanāla pusē un pēc apmēram 3 stundu brauciena esam klāt parka ieejai. Biļešu iegāde un citu formalitāšu kārtošana Āfrikā laikam ir īpaši sarežģīta, jo pavadām labu pusstundu pie parka vārtiem, kamēr viss nokārtots, kaut arī citu parkā iebraukt gribētāju nav. Toties ir tirgotājs… Līdz šim ne pludmalē, ne kur citur tādu ļoti uzbāzīgu tirgotāju nav nācies mums satikt. Bet šis nudien ir neatlaidīgs. Tiek piedāvātas cepures – panamas ar platām malām. Tirgotājs saka: ,,Ja nepirksiet cepures, apdegsiet “, un liek cepures mums galvā. Es savu ņemu nost, dodu atpakaļ un diezgan dusmīgi atbildu, ka neko nepirksim, nekas mums nav vajadzīgs. Nē, nē, esot jāpērk! Citādi būšot jāsauc ,,baltais” dakteris. Dakteris maksā – 300 dolāru, bet panama – tikai 10 dolāru. Mēs esam nelokāmi un atsakam , ka pavadīsim dienu mašīnā un saulē neapdegsim. Beigu beigās, vīlies un dusmīgs, vietējais tirgonis, kaut ko purpinādams, aiziet.

Tsavo East parks ir vecākais un lielākais Āfrikas dabas parkiem, dibināts jau 1948. gadā, un atrodas Taru tuksnesī. Šoreiz mūsu priekšstati par to, kā ir jāizskatās safari braucienam, piepildās par 100%. Šeit nemaz nav krūmu un vide ir ļoti tuksnešaina. Ir kaut kādi teju sakaltuši augi, kaktusi un krūmi. Zeme ir koši oranža. Vietās, kur mitinās ziloņi, krūmu gan vairāk. Dzīvnieku dažādības ziņā Tsavo East ir bagātīgs. Šeit mīt ievērojams daudzums ziloņu, pat mēs safari laikā redzējām vairāk nekā simts šo milzīgo parka iemītnieku. Ziloņi pārsvarā pārvietojas baros, daudz arī mazo zilonēnu. Vēl šeit sastopamas lapsas, hiēnas, šakāļi, leopards, antilopes, zebras, lauvas, degunradži, štrausi (tos redzējām) un daudz citu mums pat nezināmu zvēru. Brauciens pa parku turpinās visas dienas garumā. Šoferis piestāj, lai mēs varētu pavērot dzīvniekus, un laiku pa laikamsazinās ar saviem kolēģiem, lai noskaidrotu, pa kuru taku jābrauc, kur redzēts nesen kāds dzīvnieks. Tā kā mums paredzētas pusdienas, tiekam vizināti palēnām uz lodge pusi. Ārā ir nežēlīgi karsts, automašīnā nekādu kondicionieru nav un vēju rada tikai atvērtais jumts. Pusdienojam šeit: http://ngutunilodge.co.ke/ . Vieta ir vienkāršāka nekā iepriekšējā safari, toties ir paredzēts zviedru galds. Neraugoties uz karsto svelmi un nogurumu, esam izsalkuši un laimīgi pasēdēt ēnā, iedzert vietējo alu un paēst. Pēc pusdienām dodamies tālāk un ap četriem pēcpusdienā izbraucam no parka, jo priekšā vēlgarš ceļš un mums līdz saulrietam jāpagūst atpakaļ uz viesnīcu.

Mūsu mājup ceļs izvēršas ne tikai ilgs, bet vienlaicīgi interesants un ar satraucošām izjūtām. Ceļš, pa kuru šoferis izdomājis braukt, esot nedaudz garāks, bet nav jāšķērso līcis ar prāmi. Tomēr ceļš izrādās neticami bedrains zemes ceļš, pa kuru braucamais ātrums ir nieka 20 km/h, un tā tas turpinās 100 km garumā. Brauciens par pilnīgu bezceļu ir viens no nervus kutinošākajiem brīžiem visa mūsu ceļojuma laikā. Tomēr, tā kā mēs braucam pa nomali, bija iespēja redzēt vietējo iedzīvotāju ikdienu un tik ļoti trūcīgo sadzīvi. Pie gandrīz katras mājās draiskojas bars bērnu, kuri, ieraugot mūsu safari auto, jau atpazīst, ka te noteikti brauc tūristi. Bērni, gan lielāki, gan tikko sākušie staigāt, skrien pakaļ automašīnai un sauc: ,,Candy, candy ” cerībā, ka kāds kaut ko iedos. Našķi ir bērnu lielākais prieks, jo tie noteikti nav viņu nabadzīgās dzīves ikdiena… Dzīvojamās mājās pārsvarā ir zaru būdas, bez logiem un durvīm, pavisam šķības. Ir arī pa kādai kleķa būdai, kur blakus esošajos laukos redzam vietējās sievietes ar sirpi vai tamlīdzīgu rīku apstrādājot smago, mālaino zemi . Dažai uz muguras iesiets lakatā guļu zīdainis. Darbs uz lauka svelmē ir smags… Visa brauciena laikā neredzam ne traktorus, ne kādu citu tehniku. Vienā no laukiem trīs vīri ar vērsi un koka arklu uzar zemi. Liekas, ka esam atgriezušies laikā atpakaļ – citā gadu simtā. Vienīgā smagā tehnika tiek izmantota ceļu būvē. Un pat tur baltās līnijas vietējie neskaitāmu kilometru garumā krāso ar otu cik nu taisni prot un var. Vietu vietām redzamas vietējās slimnīcas un skolas, kas tapušas ar misiju atbalstu – baltas vienstāvu garenas ēkas, citviet ierīkots ūdens pumpis, kur uzraksts arī liecina, ka šeit atbalstu sniegusi kāda labdarības misija. Ūdens šeit nav gluži ierasta ikdienas lieta. Upes izžuvušas no sausuma, aku nav, vietējie cenšas iespējami vairāk savākt lietus ūdeni tās retās reizes, kad lietus vispār līst… Ceļa malās vietējie tirgo pelēkbrūnu ūdeni, ko vietējie trūcīgie iedzīvotāji pērk un dzer. Pa ceļam redzam vienādās formās ģērbtus bērneļus, kas nāk no skolas. Skola atrodas tālu no mājām, autobusu nav un mēs tikai varam nodomāt, cik gan km šie bērni savā skolas laikā nostaigā…

Mūsu īpašiem neceļiem piemērotais auto lēnām virzās uz priekšu, vietām ceļš sašaurinās un ir tik bedrains, ka pārvietojamies pa metram uz priekšu. Un pavisam izaicinoši ir, ja pretim brauc vietējais ar smago auto vai autobuss, uz ceļa, kas domāts vienam transporta līdzeklim… Šoferis virtuozi manevrē starp bedrēm un izbrauc dubļus pat tad, kad, mūsuprāt, tas nav iespējams un tūlīt, tūlīt mūsu mašīna iestigs. Domās jau bažīgi iztēlojamies pavadītu nakti auto kaut kur Āfrikas nekurienes vidū… Tas nav nekas vilinošs, patiesībā pat nedaudz biedējoši… Mašīnā valda pilnīgs klusums, satraukti vērojam procesu un skaitām kilometrus, kas vēl atlikuši līdz viesnīcai. Galā nokļūstam jau tumsā. Saulriets ir krāšņs un iekrāso apkārtni, kur izdalās pelēki baobabi, bez lapām, jo lietus sen nav lijis un visas lapas nobirušas. Kad atsākšoties lietus, baobabi ātri saplaukšot un sazaļos. Ir beidzamais vakars Āfrikā. Vēl tikai vakariņas, jāsakārto čemodāni, jo pēc 24 stundām dodamies prom.

Mombasas lidostā nekas nenotiek tā kā citur lielajās lidostās. Uz ekrāna norādes par mūsu reisu uz Nairobi nav, lai gan palikušas tikai 2 stundas līdz izlidošanai. Personāls saka, ka viss būs, un pēc ilgāka gaidīšanas laika monitorā arī parādās – Nairobi. Neredzam nekādas izlidošanas izejas, nekādu norāžu nav, nevienas kafejnīcas, nekādu suvenīru un nepareizs pulkstenis uz monitora… Uzgaidāmā zāle pamazām piepildās ar ceļotājiem, gandrīz visi ar tumšu ādas krāsu. Visi sēž un uzmanīgi vēro vienīgās iespējamās izejas durvis, pa kurām laiku pa laikam iznāk kāda sieviete un nokliedz: ,,Kas uz turieni (Moshi), sekojiet man”, un tā katru reizi. Visi ceļas un iet. Pēkšņi lidostā pazūd gaisma. Pilnībā. Tumšs un kluss… Baltie cilvēki šokā un satraukti sačukstas – kas notiek? Kā kaut kas tāds vispār iespējams? Nekādas informācijas par to, kas notiek, nav… Vietējie mierīgi sēž. Pēc kādām 20 minūtēm gaisma ieslēdzas. Hūu…. Vēl pēc 10 minūtēm gaisma nodziest atkal. Sajūta nav omulīga, galvā jaucas domas un minējumi, kas tas varētu būt… Nu, galīgi mums nepatīk. Lidosta melnā tumsā. Pēc laiciņa ieslēdzas vienas puses prožektori un parādās gaismiņas uz skrejceļa. Iznāk sieviete un sauc – kas uz Nairobi, sekot man! Sekojam. Izejam cauri melniem tumšiem gaiteņiem, ,trubas nav, ierastā lidostas busiņa arī nav. Priekšā plešas lidlauks ar divām lidmašīnām – meklē, nu, savu… Jāiet kājām, biļetes neviens pārbaudīt nevar, jo elektronika nestrādā. Uz drošu roku un, paļaujoties uz savu intuīciju, ejam pa labi. Trāpīts! Citus ceļotājus gan intuīcija pievīlusi, jākāpj lejā un jāiet uz otru lidmašīnu. Beidzot visi sasēdušies, un mēs atstājam Keniju un Mombasas lidostu slīgstam pilnīgā tumsā…

Āfrikas ceļojums nudien bijis daudzveidīgiem iespaidiem bagāts; esam nosauļojušies un atpūtušies. Mūsu krāsainās atmiņas iemūžinātas neskaitāmās bildēs.

Praktiskie ieteikumi: