@ Ivo Smiltnieks

Kas lēni nāk, tas labi nāk! Uzkāpjot 3 virsotnēs – Eiger, Jungfrau un Monch

Mēs, neliela kompānija: Ivo Smiltnieks, Oļegs Mirošņikovs, Aivis Reinholds, Antra Ricika, Inga Kalniņa un Oļegs Točs, izlēmām, ka kalnu virsotnes tomēr ir jāiekaro un devāmies 2021.gada jūlijā uz Šveici to arī izdarīt.

Neliela atkāpe. Pirmo reizi uz šīm virsotnēm izlēmām doties pirms diviem gadiem maijā, lai uzkāptu Monch un Eiger. Monch nevarējām uzkāpt, jo pūta stiprs vējš ar puteni, visa siena apledojusi, savukārt Eiger neuzkāpām, jo sēžot kalna pakājē izdevās novērot grandiozu lavīnu, kas nobira pa kalnu tieši mūsu maršrutā un tajā brīdī izlēmām neriskēt.  Pagājušajā gadā aizbraukt uz Kaukāzu vai kaut kur citur Eiropā bija ļoti apgrūtinoši, tāpēc izlēmām, ka mēģināsim atkal kāpt Eigerā.

Grindenvalde sagaida mūs apmākusies, starp mākoņiem var redzēt atsevišķus sektorus kalnos, bet kopumā skatoties – vāks, visu ieleju klāj biezs, pelēks mākoņu vāks… Mēs esam optimisti, jo cik reizes tā nav gadījies, ka kalna vidus daļa ir mākoņos, bet augšā spīd saule viss ir sauss un omulīgs.

Tā ka mierīgi iekrāmējam savas somas vilcieniņā un dodamies augšā uz Kleine Scheidegg, kur mums jāpārsēžas citā vilcieniņā, lai uzbrauktu līdz stacijai Eigergletscher. Mums par prieku un laimi, lietus tikai nedaudz smidzina.  Uzbraucot augšā uz Eigergletscher sāk līt lietus un, lai bez vajadzības neizmirktu, mēs paslēpjamiem stacijā.

Ceļam teltis un uz augšu

Dodamies augšup kalnā uz jau iepriekš noskatītu telšu vietu, kas atrodas nedaudz virs vilciena tuneļa, kas ved augšup uz Jungfrau. Ejot augšup, skatāmies uz visām pusēm ar cerību, ka ieraudzīsim kādu robu mākoņos vai kādu no virsotnēm, bet diemžēl šodien nav lemts.

Mērīšanās ar laika prognozēm

Mostamies no rīta un bez lielas sajūsmas klausāmies kā lietus lāses pakšķ pa telts jumtu. Pie sevis  klusībā cerot ka, tūlīt tūlīt pārstās līt, vēl nedaudz un varēsim doties augšā uz Eigeru.

Izlienot no telts ir skaidrs, šodien, mēs nekur netiekam, jo viss ir apmācies tieši tāpat kā vakar, ik pa brīdim nedaudz uzlīst, ik pa brīdim mākonis atsedz nelielu skatu no Eiger austrumu nogāzes, kur klinšu vietā paveras ziemai raksturīgs skats uz sniegu.

Kaut kā ir jāīsina laiks, tāpēc, dodamies lejup uz staciju, kur var iedzert kafiju, apēst kādu bulciņu un svēta lieta – uzlādēt telefonus. Stacijā ir WI-FI, kas ļauj brīvi padzīvoties interneta dzīlēs, šeit arī sākas optimisma un pesimisma cīņa, salīdzinot dažādus laika ziņu portālus. Bija atrodami arī tādi varianti, ka tūlīt spīdēs saule. Nezinu kurš labāks Samsungs, Iphone, Huawei vai vēl kāds cits, bet pagaidām pesimistiskā prognoze uzvar – saules nav, lietus ik pa laikam uzsmidzina. Laiks iet, bet nekas nemainās. Tā līdz pat vakaram, uzlīst, nedaudz mākoņi izklīst, atkal mākoņi sabiezē un uzlīst. Jāiet gulēt.

Zaglīgie putni

Rīts sākas ar sauli starp mākoņiem. Izlienot no telts redzu, ka Oļegs izmisīgi krāmē pārtikas pakas, kuras pa nakti ir izvazājuši putni. Lai mums teltīs būtu ērtāk, pārtiku, ūdens necaurlaidīgā maisā, mēs atstājām ārā, tad šonakt maiss ir saplēsts un viss izvazāts pa apkārtni. Apstaigājam nogāzi un savācam visu, ko var atrast.

Skaidrs, ka šodien augšā neiesim, jo jāsagaida kamēr apžūs klintis. Tāpēc nolemjam noiet lejā uz Grindelvaldi, būs gan pastaiga, gan varēsim iepirkt nedaudz pārtikas.

Kāpjam lejā no 2300 līdz 1000 mvjl. No sākuma taka ved gar majestātisko Eigera ziemeļu sienu, un augstums nesamazinās, bet vienā brīdī tā pagriežas prom no ūdenskrituma un sāk strauji iet uz leju. Paliek siltāks un saulaināks. Nonākot pilsētā jau ir pavisam silts.

Tā kā esam visai vēlu sākuši iet lejā, tad pilsētā mums laiks pietiek tikai, lai krodziņā paēstu, nopirktu nedaudz pārtiku un sāktu iet atpakaļ augšup. Pirmajā brīdī gājiens ir grūts, jo spīd saule un ceļš ir stāvs, bet ejot augstāk, saule pazūd, parādās migla ( ieejam mākonī) un pat nedaudz smidzina. Visa rosība, kas uz takas valdīja pa dienu ir pazudusi, satiekam vien vienu pārīti, kas arī dodas kaut kur augšup. Līdz teltīm tiekam līdz ar tumsu.

Hiltons, kas nemaz nav Hiltons

Rīts ir saulains, šodien iesim uz pirmo maršruta posmu, respektīvi, līdz Eiger Hilton. Eiger Hilton ir neliels līdzens laukums uz klints, kur iespējams uzcelt divas teltis, no trīs malām aiz telts ir aiza, bet ceturtā ir nogāze uz augšu.

Šveicietis, kurš sabijās

Izejam tikai 11, jo paredzētais posms nav garš, no sākuma ejam pa taku, līdz ferratas maršrutam un tad pāri sniega laukam līdz kuluārām, gar kura kreiso malu pa klints sienu kāpjam augšā.

Pie klinšu sienas, satiekam solo kāpēju, kurš mēģināja iet augšā pa kuluāra sniegu, ne pa klinti. Viņš apgalvo, ka uz kalna ir pārāk daudz sniega un ledus, tā nu tas esot pārāk bīstami, tāpēc, viņš pagriezies atpakaļ. Tas mūs samulsina, bet tikai uz mirkli, jo šī nav pirmā reize, kad mēģinām kāpt Eigerā vai kādā citā kalnā, tāpēc kāpjam tālāk un vadīsimies pēc pašu nevis kaut kāda tur Šveicieša izjūtām.

Problēma šādos maršrutos ir tā, ka takas nav, tev jāsaprot kur un kā kāpt augšā, ir kaut kādas literatūras norādes un arī visu laiku ir jāpēta klintis vai nav redzami ieskrūvēti šlamburi vai nolaišanās cilpas. Mums ir zināms, ka gar kreiso malu ir jāuzkāpj līdz dzeltenai klintij, un tad jāveic travers pa kreisi līdz pat ziemeļu sienai. Tā nu mēs pa klinšu plauktiem kāpjam augšup, visu laiku meklējot sausākas vietas, lai mazāk izmirktu, bet tāpat drīz virve ir slapja un cimdi attiecīgi arī. Uz nogāzes vietām ir ūdens, vietām sniegs, tas ir labi, jo sniegā varēs redzēt mūsu pēdas.

No dzeltenās klints viss ir sniegā, brienu meklējot drošāku ceļu pa kreisi, apmācās, mākoņiem saplūstot ar sniegu uz nogāzes redzēt var tieši neko. Ejam līdz atduramies pret Eiger ziemeļu sienu. Aiz malas ir 500 m augsta klints. Esam mākonī, mums jāatrod, laukumiņš, kur celt teltis un šobrīd nevienam nav nojausma vai tas ir zemāk vai augstāk. Atrodam pāris iepriekš ierīkotas teltsvietas, bet Oļegs uzreiz pasaka, ka tās nav īstās! Pakāpjam uz augšu – nekā, pakāpjam uz leju – ir! Tā saucamajā Eiger Hilton ir vecas durvis un dēļi. Sagatavojam teltsvietas, lai rīt, kad nāksim ar visām somā varam ātrāk iekārtoties, atstājam inventāru un dodamies lejā.

Laišanās lejā pa virvēm nav patīkama, jo visa virve ir slapja un laižoties pa to lejā visu laiku, kā no krāna tek virsū ledus auksts ūdens. Nolaižos pa virvi, uzreiz atrodu sausu akmeni, uz tā gaidot pārējos apžāvēju cimdus, un tā 7 reizes pēc kārtas.

Nokāpjam lejā un dodamies gulēt, drēbes žāvēsim rīt!

Kā zaglīgie putni, par nekaunīgām lapsām pārvērtās

No rīta mostoties konstatēju nelielu bardaku pie telts – telts ieeja ir saplēsta, pie tās mētājās saplēsts maiss ar pārtiku. Pirmā doma – kāds no mūsējiem nav garastāvoklī un kaut ko izpildās. Diemžēl izrādās, ka pa nakti mūs apciemojušas lapsas, saplēsušas telti un izvilkušas pārtikas maisu, apēdušas sieru, sabojājušas “travel lunch” iepakojumus un visu izvazājušas pa pus nogāzi. Prīmusu, kas ir īpaši svarīgs, lai varētu pagatavot ēdienu atrodam vien pārsimts metrus no teltīm. Veicam pārtikas inventarizāciju un konstatējam, ka ir uz robežas, bet lai uzkāptu kalnā pietiks.

Mums blakus uzradušās teltis, kā par brīnumu latviešu puiši, kuri ir velokurjeri, viņi uzkāpuši augšā pastaigāties.

Tā kā gājiens paredzēts īss, vienojamies ka trijos sākam iet augšā, līdz tam jāizžāvē drēbes un jānojauc nometne, kā arī inventārs un pārtika jāsadala tā, lai katram ir vienāda svara nesamais.

Skatoties uz kalnu var redzēt, ka nogāze paliek ar vien melnāka, tas nozīmē, ka sniegs kūst un kļūst sausāks.

Pirms iešanas augšā, Eigergletscher krodziņā paēdam pusdienas un uzlādējam telefonus. Tā kā nav apmācies, uzkāpjam ātri un precīzi uz nometnes vietu.

Velokurjeri un saprāts

Sēžam mēs pie savām teltīm dzeram tēju un apceram rītdienas kāpienu, kad pēkšņi no mākoņa izlien velokurjeri, viņi redz esot izdomājuši, ka grib kopā ar mums nofotografēties, tāpēc uzkāpuši augšā. Viņiem tas liekas baigais joks un jautrība, bet mums pilnīgs neprāts, jo viņiem vēl jātiek lejā un sāk jau palikt tumšs. Lai nu kā – nofotografējamies un viņi dodas lejā. Vēlāk ciematā kurejristi izrādījās sveiki un veseli.

Slidotava 45 grādu leņķī

No rīta līdz ar gaismu sākam doties uz augšu, pirmais posms neskaitās īpaši sarežģīts, klints plāksne ar plauktiem 45 grādu leņķī. Maršruta aprakstā ir rakstīts, ka no sākuma jāiet uz augšu pa kreisi, tad jāpagriežas pa labi, līdz kancelei, kas ir atsevišķs akmens stabs, kas atdalās no sienas. Dabā ir tā, ka visi akmeņi ir apledojuši, plaisās ir ledus un viss ir slidens, ejam augšup pa kreisi un es neredzu ne mazāko iespēju pagriezties pa labi. Nonākam līdz sniega kuluāram, un nelielu posmu veicam pa to, šis pasākums ir visai bīstams, jo zem sniega tek ūdens, tad atgriežamies atpakaļ uz klints un kāpjam pa to līdz atduramies pret kontraforsu ( klints sienas izbīdījumu). Šis ir maršruta atskaites punkts, gar kontraforsu ir jāiet pa labi, mēs esam nonākuši tāda augstumā, ka ūdens nekur vairs netek, bet visi akmeņi, klintis, plaukti un ieplakas ir ieputināti sniegā līdz ausīm. Sniegs brūk iekšā un paiet nevar, viss ir slikti. Katrs solis ir mocības un pārsteigums vienlaicīgi, jo tu nezini vai kāju uzliki uz akmens zem sniega, vai atkal iebruksi līdz viduklim. Mums ir jāšķērso spura, kura no lejas bija labi redzama, bet tagad nav īsti skaidrs ir vai nav un cik tālu jāiet, lai pagrieztos augšup. Mums ir zināms punkts uz kores kur jānonāk, bet nekas vairāk arī nē. Tāpēc bruņojoties ar leduscirtni, trim galvenajām maņām alpīnismā – čuju, ņuhu un poņu. Vienā brīdī paziņoju, ka šeit ir jāiet uz augšu un sākam iet/rāpties pa sniega nogāzi uz augšu. Spīd saule, esam kā uz pannas un ūdeni varētu izdzert litriem, bet līdzi ir vien 1l. Ūdenim beidzoties sāku sūkāt ledu, jo šur tur uz akmeņiem ir lāstekas, sniegu ēst nedrīkst, jo tas ir ass un var sagriezt mēli un mutes dobumu.

Pateicoties visām maņām virziens izrādās pareizais drīz esam uz kores, tad vien ātri jāšķērso apledojis kuluārs, kurš piesnidzis ar sniegu un tāpēc ir viegli pārvarams un 12:45 esam virsotnē.

Līdz ausīm sniegā

Pēc 30 min. dodamies lejā. Lai būtu ērtāk un drošāk laisties lejā akmeņos ir iebūvēti stieņi ar cilpām kuros var ielikt virvi, tas ir ērts un praktisks risinājums, jo var nolaisties līdz nākamajam stienim, pārlikt virvi un laisties tālāk. Esot leģenda, ka šie stieņi uz Eiger ir saglabājušies no glābšanas darbiem pagājušā gadsimta 60 gados, bet man tas liekas izdomājums, jo citās virsotnēs ir ļoti līdzīgi stieņi ar cilpu.

Uz leju ir vieglāk, ieliekam virvi cilpā, virvē nolaišanās iekārtu un viens pēc otra dodamies lejā. Katrs posms ir pilnas virves garumā, ja no sākuma viss ir ātri un forši, jo sniegs ir firnā un īpaši neiebrūk, tad zemāk sākas īstā jautrība, viens solis līdz celim nākošais līdz padusei, tad vispār uz acīm sniegā un viss ir slapjš. Man jau ir izstrādāts paņēmies – laižoties lejā velku baltos darba cimdus, kad esmu nolaidies un ierīkojis drošināšanas staciju, atrodu siltu akmeni uz kura uzlieku cimdus, kamēr tie atkal būs nepieciešami. Tā man izdodas saglabāt puslīdz siltas rokas un cimdi ir tikai nedaudz slapji. Es jau vairs neatceros cik dulferus uzliku, vienā brīdi vairs nav stieņu, kur ielikt virvi, tas nozīmē ka tālāk lejā jāiet pašu spēkiem.

Es turpinu ceļu uz leju, ar domu, ka nokļūšu līdz mūsu pēdām, virzienā uz augšu un pa tām varēs turpināt ceļu uz leju. Vienā brīdī mani sauc, sakot ka jāiet pa labi, respektīvi, visi iet pa labi, bet man jākārpās pa sniegu atpakaļ līdz pārējiem. Laiks atkal apmācās, mākonis uzkarās uz nogāzes, un tāpēc neko daudz nevar redzēt. Kārpoties pa sniegu atkal ieraugam cilpu, no kuras laižamies lejā pāri strautiņam uz lieko akmens plāksni. Šeit interesanta vieta, jo jātiek pāri upītei un tad pa spraugu starp pārkari un kuluāru jātiek līdz lēzenai klintij.

Laiks ir apmācies, ik pa brīdim starp mākoņiem var redzēt mūsu telšu vietu, gribas ātrāk nokļūt līdz teltīm, bet neiet tik ātri kā gribētos. Tagad laižamies lejā pa virvēm, garām kancelei,  pēc iespējas tuvāk Eigera ziemeļu sienai. Virve pēc virves, bet viss ir daudz citādāks, kā bija no rīta, kad bija sasalis ar sniegu un ledu, visu dienu ir pamatīgi kusis un arī no augšas izskatās nedaudz atšķirīgi, bet par laimi, ik pa brīdim ir redzamas teltis, tātad virziens pareizs. Dienas nogurums arī liek sevi manīt, tāpēc nedrīkst steigties, virvēs jābūt uzmanīgam.  Bez liekiem pārpratumiem un stresa, pirms tumsas esam pie teltīm, jāaiziet tikai pēc ūdens vakariņām.

Hilton brokastis

Šorīt plānots iet uz leju līdz Eigergletscher stacijai, lai varētu uzbraukt līdz Eiger.

Ceļamies 6:00 un ieturam brangas brokastis, kuras pateicoties lapsu uzbrukumam pirms pāris dienām ir, neliels sausiņa gabaliņš uz kura ir uzlikts sieta ar caurumu gabaliņš un cukurgraudiņš.

Virsotnē būts uz leju posms nav grūts, visi priecīgā garastāvoklī laižamies lejā. Kad esmu nolaidies pa pēdējo virvi, noņemot no virves nolaišanās ierīci, tā atspriegojoties virvei ar strauju palēcienu uzlido gaisā, atsitās pret ledu un aizlido pa nogāzi uz leju – paliec sveiks! Par laimi, šodien pa virvēm vairs nav jālaižas, bet tas ir atgādinājums par to ka nedrīkst atslābt!

Nokāpjam pārsimts metru virs Eigergletscher stacijas un izliekam žāvēties mantas un aprīkojumu, dodamies uz strautu, kas tek no ledāja nomazgāties. Ūdens ir vien daži grādi virs nulles, bet nomazgāties ir patīkami, jo spīd silta saule. Tad dodamies uz stacijas restorānu pusdienās, līdzi ņemot skūšanās piederumus, jo stacijas labierīcībās ir siltais ūdens. Tā kā man nav daudz matu, es turpat arī ar šampūnu un siltu ūdeni izmazgāju matus.

Restorānā viesmīle apskatot mūsu seju iedegumu jautā kura virsotne, mēs sakām Eiger un reakcija ir – wow, malači!

Humpalnieki un sportisti

Mums vēl paredzēts uzkāpt divās virsotnēs Jungfraujoch un Monch, kas abas ir augstākas par Eiger, bet no uzkāpšanas viedokļa vieglākas. Lai to izdarītu mums ar vilcieniņu jābrauc augšā līdz Jungfraujoch un no turienes pa lielu taku jāaiziet nedaudz augstāk līdz Monch hutte, kas ir kalnu namiņš ar gultām un barošanu.

Mūsu grupas daiļā dzimuma pārstāves paziņo, ka viņas uz augšu nebrauks, jo ir piekusušas un mērķis Eiger ir sasniegts, kā arī piesakās novest lejā visu ko mums nevajag augšā.

Tā nu mēs augšup dodamies 4 veči sportiskā aprīkojumā ar minimālo, kas nepieciešams divarpus dienām augšā, bet divas dāmas apkārušās ar rimi maisiņiem kā humpalnieki dodas lejā uz Grindelvaldi.

Monch hutte

Monch hutte atrodas pie Monch virsotnes sāna un tāpēc arī ieguvusi tādu nosaukumu, Mājiņā ir gan brokastis, gan vakariņas, gan elektrība, pie trūkumiem var nosaukt divus – nav ūdens, lai nomazgātu seju vai iztīrītu zobus, kā arī, ja kaut kas tur ir jāpērk, cenas ir kosmiskas, jo viss tiek piegādās ar helikopteri un 1,5 l ūdens pudeles cena ir 12 CHF. Ir jābūt arī gana veiklam, lai uzlādētu savu telefonu, jo rozetes ir visai maz un kāds var mierīgi pienākt izraut tava telefona lādētāju no rozetes, iespraust savu un aiziet, man, lai uzlādētu sava Garmin pulksteņa bateriju, bija jāsēž klāt, jo katrs kas nāca skatīties vai nu savu telefonu, vai arī vai nav atbrīvojusies kāda uzlādes vieta un manu pulksteni pamanījās atvienot no lādētāja. Vakariņas ir ar tradīciju, ka 30 min. pirms vakariņām tiek piedāvāta uzkodu plate ar domu, ka nepieciešams savā starpā pārrunāt dienas notikumus, kur nu kurš ir uzkāpis, kā nu kuram ir gājis.

Vēl pēc vakariņām ir jāveic svarīgas lietas: recepcijā ir jāatstāj tukšs termoss, dzeršanas sistēma vai vienkārši pudele un japaziņo cikos no rīta gribēsi brokastis.

Brokastis izrādās pārsteidzoši labas, ir gan šķīstoša kafija, gan tēja, siers, maize, jogurts un pārslas, kā arī sula!

Kad pagulēšana ilgāk atspēlējas

Rīt iesim uz Jungfrau virsotni. Piesakot brokastis uz 5:00, mums prasa, uz kuru virsotni iesiet, kad sakām uz Jungfrau, dāma ir diezgan izbrīnīta, ka tik vēlu brokastosim, jo citi jau to dara 3:00. Bet mēs paliekam pie 5:00.

Mēs visai ātri pabrokastojam, sataisāmies un sākam iet. Pirmais posms ir garš gājiens lejup pa sniega un ledus nogāzi, kas neprasa piepūli, jo viss ir sasalis un vienīgais kas uztrauc ir tas, ka ir nedaudz auksti, bet sākot kustēties ātri paliek silts. Ejam divās sasaitēs, jo ledājā ir plaisas un drošības pēc ir labāk ir iet tā.

Pieejam pie nelielas klints, kas nav sarežģīta kāpšanai, ātri un vienkārši esam uz tās un nokļūstam uz saules apspīdēta kores pleca, pa kuru mums jākāpj uz augšu. Saule silda un sniegs sāk brukt, nekad nezini cik dziļi iebruks nākamais solis, tas, ka visu laiku būs jākārpās ārā no sniega ir skaidrs. Tāpēc tie zinošie gāja ārā 2 h agrāk, lai paspētu vēl pa sasalušu sniegu tikt līdz sedlienei. Šāda iešana nogurdina visvairāk, jo katru reizi kāja ir jāizceļ no sniega, lai tā atkal vismaz līdz celim iebruktu sniegā. Tā aizklunkurējam līdz bergšrundam, kurš arī viss ir sniega putrā, kurā īsti nevar saprast kur ieķīlēt leduscirtni un pēc tam dzelkšņus, lai tiktu tam pāri. No malas viss izskatās smieklīgi, līdzīgi, kā kucēnam pirmo reizi mēģinot ierāpties dīvānā.

Posms no bergšrunda līdz sedlienei ir stāvs un īss, līdz ar to kājas sniegā grimst mazāk, bet ir rūpīgi jāizvēlas atbalsta punkti. Uzkāpjot sedlienē uzreiz sāk zēģelēt spēcīgs vējš un no mugursomas ir jāvelk ārā dūnu jaka un goretex vējjaka.

Dodamies virsotnes virzienā pa kori, viss maršruts ir sniegā, kas šeit augšā vairs tik ļoti negrimst, bet ir vienkārši stāvāks.

Nedaudz pirms virsotnes mūs apdzen gids ar klientu, kuru gids iesējis īsā virvē burtiski dzen virsotnē. Virsotnē ātri safotografējamies un dodamies lejā, jo vējš ir spēcīgs, auksts un nepatīkams. Tiklīdz kā esam zem sedlienes, vējš vairs nepūš un atkal ir karsts. Pārkāpjam bergšrundu un taisām pauzi. Apguļos uz muguras un atelpojos. Nepamanīju, ka neesmu kārtīgi aiztaisījis dzeršanas sistēmu, guļot uz muguras tā ir saspiesta un viss saturs iztek sniegā, esmu palicis bez dzeramā.

Lejā ejam pa citu maršrutu, sniegs grimst tāpat un iet ir grūti, tāda stampāšana no sākuma nogurdina fiziski, bet pēc tam arī morāli, visi esam ērcīgi. Parādās doma ka varētu mēģināt uz mugursomām braukt lejā pa nogāzi, bet tā kā nezinām šo vietu, tad ideja tiek noraidīta un labi vien ir jo nonākam pie vēl viena beršrunda, kas ir kādi 10 m augsta negatīva ledus pārkare, uzliekam virvi un pa vienam nolaižamies lejā.

Turpinās garš gājiens lejup, priekšā redzama Jungfraujoch stacija, līdz kurai mums jānokļūst, bet tā tuvojas tik lēni. Pēdējais posms pirms stacijas ir atkal jākāpj augšā, mēs varam redzēt kā tūristi no skatu laukuma mūs vēro, mēs tā arī ar visu aprīkojumu ieveļamies skatu laukumā, un tad to sākam vākt. Šis gājiens ir reāli izbesījis, gribas apsēsties un atpūsties. Ieejam stacijas kompleksā un nopērku kolu, ko vienā rāvienā izdzeru. Tā, tagad var novilkt alpīnistu sistēmu un visu samest mugursomā. Mums vēl priekšā 40 min gājiens līdz namiņam, bet mēs izdomājam, ka pirms tam ir jāapskata stacijas komplekss, kur ir gan izstāde par tā tapšanu, gan ledus muzejs. Komplekss ir samērā interesants, ar plašu informatīvo bāzi. Turpat ir arī viesnīca, restorāns un observatorija, bet tie mūsu apskates plānos neietilpst.

Atnākuši uz namiņu konstatējam, ka cilvēku ir maz un ātri uzliekam lādēties savus gadžetus, tad paņemam pa aliņam un baudām kalnu idilli, līdz vakariņām vēl ilgi un darīt īsti nav ko.

Ačgārnā loģika

Pēdējā diena kalnos – mums ir paredzēta virsotne Monch, kura  atrodas pie paša namiņa un līdz maršruta sākumam var nonākt 15 minūtēs. Esam nomocījušies stampājot sniegu uz Eiger un uz Jungfrau, tā ka esam gatavi arī šeit pacīnīties. Mums par prieku un atvieglojumu uz Monch nekādas cīņas nav – uzkāpjam ātri, jo klinšu posmi ir ar kārtīgu sniegu, bet pēc tiem seko trekna taka pa kori, jau pēc 2, 5 h esam virsotnē un vēl pēc 2 h atpakaļ namiņā. Super!

Jau ejot uz Jungfrau, lai ar vilcienu dotos lejā uz ieleju, pārrunājot savu veikumu konstatējam, ka visu vajadzēja darīt otrādi sākt ar kāpšanu Monch, tad iet uz Jungfrau un tikai beigās Eiger. Bet varbūt, ka, ja mēs tā darītu, priekš Eiger vairs nepietiktu jaudas.  To nekad nevar zināt.

Pāris stundās esam atpakaļ ielejā, kur spīd saule ir 20°C, zem kājām asfalts un apkārt zaļa zāle, bet paskatoties augšup redzami trīs varenie kalni  Eiger, Jungfraujoch un Monch, kuri mums atnesa nedēļu garu un neaizmirstamu piedzīvojumu.