By: Ivo Smiltnieks
Doma par kāpienu ziemā kalnos mūsu galvās brieda jau sen. Tā kā brīvais laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir tikai nedēļa, mēs – 6 domubiedru grupa (četri puiši un divas meitenes) nolemjam doties uz Slovākiju, Augstajiem Tatriem. Mūsu pirmais mērķis ir pilsētiņa Nova Lesna, Augsto Tatru pakājē.
1.diena, 26.decembris: Stary Smokovec 994 m – Hrebienok 1285 – Zbojnicka Chata 1960 m
Dodamies ceļā ļoti agri 2 iemeslu dēļ: lai maksimāli izmantotu dienas gaišo laiku un dēļ tā, ka Stary Smokovec ir problēmas ar stāvvietu (dienas cena 6 euro). Protams, dodamies ceļā kājām, funikulieris paliek neizmantots, jo mēs taču esam atbraukuši kāpt! Pirmajā dienā kājās mums kārtīgi kalnu zābaki un tā kā augstums nav pārāk liels un plānotais iešanas laiks ir 8 stundas, tad esam aprīkojušies tikai ar pašu dienai nepieciešamāko: lietus jakas, otri cimdi, tēja un katram gadījumam – dzelkšņi. Uzkāpām uz Hrebienok, kur ir arī neliela viesnīca un restorāns, bet mēs tur neapstājamies, un virzāmies pa taku tālāk, līdz sasniedzam Tatra Magistrale (kalnu taka apmēram 45 km garumā pa visiem Augstajiem Tatriem). Ceļā sastopam daudz staigātājus gan ar slēpēm, gan bez. Daži uzbrauc pacēlājā augšā un tad ar ragavām laiž lejā… Tāds fans te.
Iet ir viegli, skati burvīgi un pirmā pieturas vieta paredzēta Zbojnicka Chata – neliela būda kalnos, 1960 m virs jūras līmeņa, ar kafejnīcu. Starp citu, produktus uz šo kafejnīcu vīri nes augšā uz muguras! Elektrību nodrošina saules baterijas un ģeneratori, ūdeni – tuvējais ezeriņš. Maršruta kopgarums 4,5 stundas (kalnos maršrutus rēķina stundās, nevis kilometros). Jo augstāk kāpj, jo klajāks. Mazi kociņi, lieli akmeņi, vējš, sniegs un – pārsteigums – taka beidzas, jo tā ir aizputināta. Takas iezīmes mēs redzam tikai apmēram un lēni ejam uz priekšu uzlikuši arī dzelkšņus. No sākuma sniegs ir līdz ceļiem, vēlāk jau nākas rāpot. Iet ir ļoti grūti un mēs, ejot viens aiz otra, pēc kārtas maināmies, lai pirmais gājējs, kurš iemin taku, varētu atpūsties. Vējš liels, garām pabrauc vien daži slēpotāji ar telemark (pārgājiena) slēpēm, kas pozitīvi, jo radīja mazāk grimstošu taku. Lēnām virzoties kores virzienā, sasniedzam upīti, kuras malās pieliktas ķēdes, kurām pieķerties, lai tiktu uz priekšu. Zbojnicka Chatu sasniedzam pusdienlaikā, apmēram pēc 6 stundu kāpiena. Sasildāmies, paēdam un ir jāgriežas atpakaļ. Mūsu iemītā taka jau ir aizputināta un kādā brīdī, kad esam novirzījušies nost no takas, pa stāvu nogāzi ir jādodas taisni lejup, kur sniegs ir līdz pleciem!!! Norakāmies kārtīgi, lai tiktu uz priekšu un atgriežamies Hrebienok jau krēslā.
2.diena, 27.decembris: Slavkovský štít 2425 m, alpīnisma kategorija 1B
Vasarā uz šo virsotni var aiziet praktiski jebkurš, jo iešana ir apmēram kā Tērvetes dabas parkā, tikai taka ir stipri garāka. Ziemas tūristiem lielā taka beidzas skaistā skatu laukumā Maximilianka, bet mēs no šīs vietas startējām augstāk līdz virsotnei. Līdz skatu laukumam tikām pa iemītu taku, bet tālāk taka vairs nebija redzama un mēs, sarindojušies viens aiz otra, bridām uz augšu. Vienā pusē ir stāva siena, otrā pusē – slīpa nogāze. Meklējam atzīmes, kuras ziemā ir aizputinātas, orientējamies pēc klinšu sienas un kores malas. Korē vējš kārtīgs, sajūta tāda, ka kāds visu laiku tevi sit! Uz augšu gājām 6 stundas, viss ir miglā un mākoņos, redzamība ap 10 metri. Esam sasnieguši pirmo ,,žandarmu” – liels klinšu bluķis, kā neliela virsotne un tādiem mums jātiek garām. Sliktās redzamības dēļ mēs nevaram pateikt, cik tādu žandarmu ir vēl priekšā un, cik tālu vēl ir līdz virsotnei. Mēs bijām noteikuši sev kontrollaiku, līdz kuram jābūt virsotnē un pie tā arī pieturamies. Virsotnē tikām plkst. 14.00 (mūsu paredzētais laiks) un tas arī pēdējais brīdis, lai laikā paspētu lejā. Vējš pūš tā, ka ilgi palikt augšā nemaz negribas. Dodamies lejā, vadoties pēc savām iemītajām pēdām, nedaudz apmaldamies, bet laikus noorientējamies, saprotam, ka esam 100m augstuma zem takas. Augšup kāp nevienam vairs negribas, tāpēc uzņemam kursu apmēram uz takas vietu un ieslīpi pa ieputinātiem akmeņiem un kalnu priedēm, mēģinām tikt lejā. Brīžiem sērsna notur un izdodas neielūst sniegā, bet brīžiem vienā mirklī esi sniegā līdz ausīm vārda tiešā nozīmē. Mēs spītīgi cīnāmies uz priekšu un atgriežamies Skatu laukumā jau krēslā. Liekam lukturus un pa taku ejam lejā un sasniedzam ciematu jau tumsā.
3. diena, 28.decembris: atpūta termālajos baseinos – Vrbov
Šis ir jauks termālais baseins, kurā ūdens ieplūst no klintīm:
4.diena, 29.decembris: Gerlachovsky Stit, 2655 m (Gerlach), augstākā Tatru virsotne, 3A alpīnisma grūtības pakāpe
Paredzētas ir 2 naktis kalnos, līdz ar to katram nesama soma ap 20 kg, plkst. 6.00 rītā esam maršruta sākumā – Sliezsky dom (4* viesnīca ar skaistu skatu uz kalniem). Mums atkal jānokļūst uz Tatru maģistrāles, lai to izdarītu mēs jau laikus pagriežamies pa kreisi, lai nokļūtu Razcestie Pod Suchym Vrchom.
Kad mēs vairākas stundas esam briduši pa sniegu un sasnieguši stabiņu ar uzrakstu Suchym Vrchom, nav nemazāko šaubu tā visa taka ir viens suchyj vrchom! Taka ir aizputināta un iešana ir brišana. Izejot atklātā vietā sniegs līdz viduklim. Kādā brīdī mums garām paslēpo divi slēpotāji, viņi vien painteresējas kurp mēs ejam un ir prom. Kļūst nedaudz vieglāk, jo slēpotāji ir iebraukuši taku ezeram Batizovske Pleso. Ejam lēni, jo esam noguruši, punkts, kurš jāsasniedz ir redzams, bet kalnos redzēt un sasniegt ir divas dažādas lietas. Sāk krēslot un ar steigu meklējam telts vietu. Apgrūtinātās iešanas dēļ esam zaudējuši stundu. Ar lāpstu uztaisām laukumu un telti sniegā nostiprinām ar trekinga nūjām. Laika apstākļi nelutina – sniegs, vējš un migla…. Salienam visi teltī, turpat prīmusā kausējam sniegu. Lai uzsildītu mazu katliņu nepieciešama vismaz stunda! Vakariņās mums gatavā tūrista paciņa (Rīgā var nopirkt “Gandrs” un “Virsotne”) – viena uz trijiem un sautēta gaļa, tautā saukta par tušonku. Ejam gulēt. Teltī jau silts – ap nulli!
5.diena, 30.decembris: turpinām ceļu uz Gerlach
No rīta apēdam aplejamās putras un padzeram tēju. Sapakojamies un tikai tad lienam ārā no telts, atlicis vien uzlikt dzelkšņus un varam sākt soļot. Laiks ir pārsteidzoši labs – saule apspīd apkārtējās virsotnes un neliels vējš, ap mīnus 10. Pirmais posms ir stāvs aizsnidzis kuluārs. Ejam pa piesnigušo kuluāru, kas ir ērti, tā kā pa stāvām trepēm. Mēs ejam viens aiz otra, sasējušies virvēs, katram rokās divi leduscirtņi. Pēc kuluāra mūs sagaida klintis, apsnigušas ar tādu kā sērsnu un vertikālām, plaukstas dziļuma plēksnēm. Pa šādām klintīm ejam augšā ar ledus cirtņiem. Lai tiktu uz priekšu, izmantojot knābi, ir jāpārbauda katrs akmens, jānotīra sniegs, jāpārliecinās, ka zem sniega ir akmens, ka iespējams kaut kur aizķert ar leduscirtni. Šādos apstākļos iešana tomēr izrādās lēnāka nekā bijām paredzējuši. Nonākam uz kores lēzenās daļas un beidzot ieraugām krustu (Tatros uz katras virsotnes ir krusts). Līdz krustam ejam vēl 2 stundas, tomēr to nesasniedzam. Redzot, ka laika vairs nav, lai sasniegtu virsotni (kaut bijām tikai kādu 100m attālumā) dodamies atpakaļ. Ja jāgriežas atpakaļ, tad jāgriežas…., lai arī šķiet, ka virsotne ir kā ar roku aizsniedzama. Būtu vasara, tad noteikti ietu līdz galam, bet ziemā riskēt neuzdrošināmies. Lejā kādu posmu ejam virvēs, bet pēc tam izmantojam dulferus, lai varētu nolaisties. Uzstādot vienu no dulferiem, lai sasietu mezglu novelku cimdus, viens neveikls mirklis un cimds nokrīt zemē, vēl mirklis un vējš cimdu ir sagrābis un aiznes prom…. labi ka ir rezerves cimdi. Paliek arvien tumšāks un iemītās pēdas redzēt ir grūti. Kad tiekam līdz kuluāram jau ir puskrēsla. Mūsu pēdas vēl redzamas un virzāmies samērā ātri uz priekšu. Ejot pa sērsnu, tā lūzt un pa kuluāru birst lejā, ja tu esi grupas priekšgalā, tad katrs otrais gabals trāpa vai nu pa galvu vai muguru un sajūta ir tāda, ka tevi visu laiku klapē … Izejot no kuluāra sākās putenis, telts, kas atrodas vien 30 min gājienā vispār nav redzama. Par laimi, mūsu biedrs, kurš šajā dienā augšā nekāpa, bija iedomājies, izgaismot ceļu un stāvēja pie telts vicinot lukturīti. Teltī tikām jau tumsā – nosaluši un izsalkuši. Nakts teltī bija nedaudz ekstremāla. Pa dienu sniegs telti bija noplicinājis un tā kā bijām aizvēruši visas ventilācijas, tad teltī bija kondensāts. Sajūtas tādas, kā turku pirtī, tikai kāds bija aizmirsis ielaist siltos grādus. Guļot, pie katras vēja brāzmas, sejās dabūjām nelielu dušiņu, nobirstot ūdens lāsēm, kas bija telts jumtā.
6.diena, 31.decembris: lejupceļš
No rīta pirmais darbs ir atrakt telti un dabūt ārā visas slēpju nūjas. Pēc 1,5h telts ir izrakta, bet salocīt to kompakti nav iespējams un jānes lejā slapja. Virzāmies uz leju, orientējamies pēc azimuta, redzamība vējā ap 10m. Ejam uz takas sākumu, bet tā kā pa to neviens šodien nav gājis, pēdu nav. Nedaudz nomaldāmies, paņemam pēdējo atlikušo dzīvo mobilo telefonu un, vadoties pēc GPS, atrodam taku apmēram 20m virs mums. Līdz ceļam tiekam 4 stundās, tad vēl nedaudz līdz mašīnai.
Saliekot mantas mašīnā, mums vēl pietiek spēka ieiet pārtikas veikalā, lai sagatavotu Jaunā Gada vakariņas.
Praktiskie ieteikumi, kāpjot kalnos ziemā:
1. Pirmajā dienā iesildīties, pavērot kalnus, dabas apstākļus, novērtēt apģērbu
2. Obligāti nepieciešams kvalitatīvs, silts, mitruma izturīgs apģērbs
3. Mitruma izturīgi cimdi – vairāki pāri
4. Drēbēm jābūt sakārtotām tā, ka nekas nebirst iekšā zābakos, ērts risinājums ir getras
5.Jābūt ļoti ērtiem, komfortabliem zābakiem, kas ir mitruma izturīgi
6.Apdrošināšana, ar iekļautu kalnos kāpšanu
7.Pārtiku no Rīgas vest nevajag, to var nopirkt Slovākijā uz vietas
8. Lukturītis
9. Medicīniskā sega
10. Vairākas zeķes
11.Enerģijas batoniņi, šokolāde, rieksti – ātrā enerģija!
