Āfrikas rīts ataust saulains un nemaz jau negaidām, ka tas būs citāds. Rīta dzestruma kā Latvijā te nav un ir patīkami silts jau agri no rīta. Šoferis, jau zināmais iepriekšējo dienu taksists, ir solījis būt klāt tieši līdz ar saules lēktu plkst.5.00. Visi vēl guļ, un apkārtējā dabā valda pilnīgs klusums un miers. Tik pagūstam žigli izbaudīt un nofotografēt pārsteidzošo sarkani zeltaino saullēktu, pieklusinātas rīta gaismas apspīdēto pludmali ar vienatnē pastaigājošu suni un atkāpušos okeānu, kad jau jādodas ceļā. Kavēties nedrīkstam ne minūti, jo jāpaspēj uz prāmja atiešanu plkst. 5.30, pirms osta pārvēršas auto, cilvēku un preču grozu jūrā. Šoferis auto nežēlo, tāpēc pusstundas laikā esam klāt un vieni no pirmajiem veiksmīgi tiekam uz prāmja. Atliek laiks novērot, kas te notiek pašā rīta agrumā! Sievietes krāsainos svārkos ar groziem uz galvām, mazi bērni, kas visur pinās, vīrieši, kuri stumj ratus ar pārdošanai otrpus līcim paredzētajām mantām. Ir jau pa vidu arī kāds biroja darbinieks, nu, vismaz pēc apģērba tā varam spriest. Kaut pavisam agrs rīts un apkārt vēl valda pustumsa, cilvēku pūlis, kas dodas savās dienas gaitās ir milzīgs.

Prāmis 10 minūtes ir pārcēlies kanāla otrā krastā, un mēs varam doties ceļā. Līdz rezervātam brauciens nav tālu, apmēram kādi 60 km, bet tomēr tas prasa vairāk nekā 2 stundas. Ceļi ir pārsteidzoši sliktā stāvoklī – bedraini un vēl vairāk bedraini un, tā kā 600 km garā nacionālā šoseja Nairobi – Mombasa tiek remontēta, tad jābrauc pa tik bedrainu zāles malu, ka mūsu safari auto kratās un šūpojas tā, ka mēs kratāmies tam līdz un nav pat iespējams padzerties. Šo ceļa malu, neviens nav iedomājies kaut nedaudz nolīdzināt, lai braukšana visiem būtu raitāka. Tāds stāvoklis ir uz pilnīgi visiem ceļiem, it visur kur braucam.

Tuvojoties Shimba Hills nacionālajam parkam, ceļš kļūst oranžīgi sarkans, iekrāsots no okera. Piebraucam pie parka ieejas un šoferis iet kārtot ieejas biļetes. Mēs pa to laiku iepazīstam savannas augus, pārsvarā kaktusus un krūmus. Turpat apkārt staigā ziņkārīgu pērtiķu saime, kas nu nemaz no cilvēkiem nebaidās. Biļetes nopirktas un varam doties dzīvnieku meklējumu piedzīvojumā! Esam pārsteigti – rezervāts ir vieni vienīgi krūmi! Neviena zvēra, nekā! Tikai krūmi! Labu brīdi vīlušies raugāmies ārā pa mašīnas logu un sagatavotās kameras noliktas klēpī. Šoferis laiku pa laikam sazinās pa rāciju ar citiem safari ekskursiju pavadoņiem, kuri dod norādes par dzīvnieku atrašanās vietām. Beidzot – antilopju bariņš! Lai arī tās atrodas patālu un mierīgi ēd, cenšamies safotografēt un zūmojam, cik nu mūsu fotoaparāti to ļauj. Mums par patīkamu pārsteigumu pamazām mainās arī apkārtne. Krūmi paliek retāki, vide – tuksnesīgāka, un viss mums apkārt esošais nu sāk atbilst mūsu priekšstatiem par safari. Pavisam netālu no mūsu auto pēkšņi ieraugām ziloņu baru. Mūsu pacietīgā vērošana un gaidīšana ir apbalvota… Mēs ziloņus brīvā dabā vērojam pirmo reizi. Barā ir ap 15 ziloņu, lielie un mazuļi. Ziloņu tēvi dižojas ar vareniem baltiem ilkņiem, mazie zilonēni turas blakus mammu sāniem… Šoferis apstājas, lai varam pavērot un fotografēt safari lielākos iemītniekus. Kā stāsta šoferis, Shimba Hills parkā dzīvo apmēram 700 ziloņu. Nedaudz uzkavējušies netālajā laukā, ziloņi raitā solī viens aiz otra dodas pāri ceļam tieši mūsu auto priekšā. Lielie ziloņu tēvi pa priekšu, tad mammas ar mazuļiem un ziloņu pusaudži, un gājienu noslēdz atkal lielais zilonis. Viss, šķiet, notiek organizēti un pārdomāti viņu sadzīvē. Turpmākajā ceļā ziloņus satiekam bieži un, ja sākumā cenšamies fotografēt ikvienu redzēto ziloni, tad brauciena beigās vairs pat neapstājamies tos vērot. Jau esam pieraduši pie šīs eksotikas… Šoferis veic sev vien zināmus manevrus pa labi un pa kreisi par sarkani oranžajiem parka ceļiem, jo norāžu vai kādu citu zīmju, kur doties nav. Bet mūsu acis lūkojas tālumā un tuvumā, uz vienu un otru pusi meklējot kādu līdz šim neredzētu parka iemītnieku.

Tuvojas pusdienu laiks un mums ir paredzēta arī pusdienu maltīte. Dodamies dziļi lietus mežā, pavisam no prom no civilizācijas. Mūsu atpūtas vieta ir uz koka pāļiem uzceltā lodge. Kolorīta vide un noskaņa…Šeit links, jo ar pāris vārdiem aprakstīt nevar: http://www.shimbalodge.net/. Pasniegtais ēdiens ir ļoti garšīgs un daudz! Pusdienojot pabarojam arī turpat mītošās vāveres un metam dīķī maizi, lai redzētu, kā zivju ērglis to pamana un lidojumā naski noķer barību. Kādu brīdi šādi izklaidējamies, bet tad zivju ērglim mūsu izklaide kļūst apnicīga un ar plašu spārnu vēzieniem dodas prom…. Atpūtušies un paēduši esam arī mēs un varam jau atkal doties mūsu safari izbraucienā.

Pa ceļam vēl ir ziloņi, ļoti lieli antilopju bari, dažādi eksotiski putni un mazi sīki zvēriņi, kuri ātri pazūd krūmos. Bet, protams, vēl gaidām kaut ko, kas varētu mūs pārsteigt. Šoferis mūs apgaismo, ka šajā nacionālajā parkā nav sastopami ūdeni mīlošie dzīvnieki, piemēram, nīlzirgi vai degunradži. Arī tīģeru un lauvu šeit nav, tomēr neliela iespēja ir satikt žirafes, kas parkā dzīvo. Diemžēl tikai 2 esot… Uz tik lielu veiksmi, protams, vairs neceram. Tomēr šoreiz veiksme ir mūsu sabiedrotais… Pēkšņi uz ceļa, tieši mūsu auto priekšā, no biezajiem krūmiem cēli iznāk žirafe.. Esam pārsteigti un ķeram rokās savus fotoaparātus, lai šo skaitumu iemūžinātu. Mūsu auto apstājas un gaidām, kas žirafei domās un plānos… Žirafes tēviņš, stalts, liela auguma, ir pamanījis krūmos otru žirafi un, pārliecināts par savu svarīgumu, mūs uzmanīgi vēro. Paiet vēl kāds brīdis, bet žirafe turpina nekustīgi stāvēt… Gaidām arī mēs. Pēc 10 minūšu pārdomu mirkļa staltais dzīvnieks izlemj doties pāri ceļam, lai aprunātos ar savu draudzeni, žirafes mātīti. Vēl pāris foto nu jau ar divām žirafēm un, sajūsmināti par tik nejaušu un veiksmīgu satikšanos, dodamies uz parka izeju. Kad liekas, ka nu jau viss labais šeit redzēts, pamanām abās ceļa pusēs lielus oranži mālainus dīķus, un aiz ceļa līkuma pēkšņi mums priekšā izskrien melno bifeļu bars, kurš steidzīgi dodas pāri ceļam uz mālaino dīķi atveldzēties no saules svelmes. Šis nu ir vēl viens skats, ar ko mums līdz šim ir asociējies safari no žurnāliem un dokumentālajām filmām par Āfriku. Kaut arī nākamām dienām esam plānojuši izbaudīt vietējo zemūdens pasauli snurkulējot, makšķerējot un peldoties, piedzīvotais un redzētais safari braucienā mūs pamudina savus plānus mainīt par labu vēl vienam safari braucienam uz daudz tālāko un dzīvniekiem bagātāko Tsavo Esat nacionālo parku.

Āfrika un safari ir neatdalāmi viens no otra un ir jāizbauda no sirds…